....

Vienā skaistā rītā, es un vēl divi cilvēki devāmies uz Bausku. Viss ritēja ļoti labi līdz ko mašīnai pārkarsa dzesēšanas sistēma. Ko nu es zināju to darīju, lēju klāt tosolu, gaidīju kamēr atdzisīs. Ceļa malā stāvot zem atvērta motora pārsega, neviens vien autovadītājs piestāja un centās palīdzēt, bet ne kā. Mašīnu salabot nesanāca. Nu tad bija jāsauc evakuātors. Stundas 2 gaidījām. Atbraucot viņam, uzvilka manu salūzušo mašīnu uz platformas. Galvenais stāstā ir, ka mašīnu uzvelk uz platformas aiz aizmugures, mašīnas deguns skatījās uz autovadītājiem kas brauca aiz evakuātora. Takā kabīnē ar evakuātora šoferi varēja sasēsties tikai 2 cilvēki, man kā šoferim nācās palikt mašīnā uz platformas, sēžot pie stūres. Nu tad lielais piedzīvojums sākās. Cilvēki kuri brauca aiz evakuātora, cenšoties to apdzīt, izrādīja neviltotu izbrīnu par redzamo. Tā vairāki brauc garām. Redzu tuvojas nākamā mašīna, tajā sēž 3 jaunieši. Piebraucot pietiekami tuvu klāt, redzu tie no sirds smejas. Tur nu gan viņi nesteidzās apdzīt evakuātoru, jautri pasmējās gan viņi, gan es. Beigās gan, apsteidza. Tagad jau tuvojāmies Rīgai un tās sastrēgumiem, pie viena no pirmajiem luksoforiem, pamanu to pašu mašīnu ar 3 jauniešiem, tie atkal pamana mani. Atkal viņi papūlējās lai tiktu aiz evakuātora, tad nu puisis kurš sēdēja blakus šoferim caur logu izbāza savu mobilo telefonu un rāda lai viņam dodu savu mobilā telefona numuru. Domāju, kā lai parāda. Sāku rādīt ar pirkstiem. Ilgi gāja, bet tomēr sazvanīja mani. Norunājam pa telefonu diezgan ilgi, jautāja kā tā man sanāca utt. Piedāvāja satikties, es būdama drūmā garastāvoklī jo mašīna salūzusi, atteicu, bet piedāvāju nākamo dienu. Tā arī bija, nākamajā dienā, benzīntankā, satiku puisi, ar kuru tagad, esmu kopā jau veselu gadu.

Santa Bērziņa

 

Kā es braucu zaļumos..

Kad tikko sāku stikties ar meiteni vienmēr gribējās viņu pārsteigt un iepriecināt. Tā kā pašam ir auto, nav problēmu braukt kur acis rāda.
Kadu vakaru, trešajam randiņam, ierosināju braukt pie dabas atpūsties,paņemt līdzi kaut ko mazam piknikam un pie reizes nopeldēties. Meitene piekrita pat nepajautāja uz kurieni es viņu vedīšu.
Tā kā piektdiena, Rīgā pamatīgi sastrēgumi.. ārā no Rīgas tikām, tikai ap pulksten 20tiem. Biju domājis aizvest draudzeni uz ezeru, kur bernībā gāju peldēties, arī pašam gribējās tur aizbraukt, jo nebiju bijis tur kopš man bija 10 gadi.. Nu aizvedu meiteni uz laukiem netālu no Jelgavas.. Viss tā mainijies.. ka pazīt nevar. Bet ezeru veiksmīgi atradu.. Taču kamēr piknikam piemērotu vietu atradām, bija jau krēsla.
Mazliet iekodām un tad es ierosināju doties peldēties, jo ezeram ap vidu ieraudzīju ziedam ūdensrozes. Lai romantika būtu pilnīga - domāju pāris atnesīšu meitenei.
Kamēr meitene aizgāja līdz auto peldkostīmu uzvilkt, es ātri metos ūdenī pēc rozēm.. Ak tavu neražu!!! Ezers bija pamatīgi mainījies.. dūņas līdz viduklim, visādi zari pa kājām maisās un dīvaini ūdensaugi tinās ap kājām. Biju pārsteigts, jo no malas tas izskatījās normāls. Bet apņēmies puķes atnest, tā nu es kūlos kā varde pa dūņām, kaut kas pie kājas pieķerās.. tad pie rokas.. beigās veiksmīgi līdz ūdensrozēm tiku , saplēsu kušķi un kūlos uz krastu. Ar pēdējiem spēkiem tiku līdz krastam.. Meitene jau sapratusi kas par lietu smaida un gaida mani krastā.. Nu jau sasniedzu ar kājām cietāku pamatu.. kā varonis eju krastā ar rožu pušķi rokās.. šur tur aļģes pielipušas, mati pilni ar visādiem knišļiem..visur kņus un izrādās peldbikses bija apēdis purva briesmonis.. :))

Gatis

Ar HYUNDAI Slovākijā

Par nožēlu, nezkapēc izīrētais GPS mūs izvadāja pa visādiem ārpus civilizācijas ceļiem un uz viena no tāda ar TAS notika. Bija taisns ceļa posms un vēlējāmies ceļa malā apstāties un izlocīt kājas. Noskatīju taisnu ceļa gabalu ar smuku taisni nopļautu zāli. Sākot bremzēt un griežoties nost no ceļa, mašīna pēkšņi sasvērās pa labi un ceļš pazuda. Biju iebraucis grāvī! Mašīna tik daudz sasvērās uz labo pusi, ka paika un citas mantas izkrita pa logu. Kad atguvāmies no notikušā, pa logiem izlīdām ārā. Nu skats bija graujošs. Saķēris galvu skraidīju apkārt mašīnai un "matam" lamājos. Tas, kurš bija pļāvis zāli, bija man uztaisījis lamatas. Zāle bija nopļauta ceļa līmenī un izskatījās, ka tur ir taisna virsma, bet zem šīs taisnās zāles slēpās grāvis. Pāris minūtes pavadot skraidot apkārt mašīnai, par laimi secināju, ka nekādi bojājumi nav. Tad nu mēģināju paša (auto) spēkiem tik ārā, lieta kļuva, protams, vēl trakāka. Tikmēr draudzene stopēja garām braucošos auto, ja tādu vispār tur būtu. Pēc 1h gaidīšanas apstājās vienīgais auto pa visu laiku. Par lielu izbrīnu no tjūnētās mašīnas izkāpa 4 draudīga izskata čigānu izcelsmes jaunieši un vicinot rokas kaut ko man sacīja, protams, angliski un citā manis saprotamā valodā viņi nerunāja. Domājām, ka nu nebūs labi. Tā turpinājās kādas 2 min, līdz pamanīju, ka viens no viņiem sāk rakņāties pa sava auto bagāžnieku un otram kaut ko čukst. Domājām, ka nu nebūs labi. Izrādījās, ka visu šo laiku viņi piedāvājās palīdzēt un saāķējot autiņus virvē viņu izvilka mūs ārā. Protams, pēc palīdzības jauniešiem pateicāmies.
Pasmiedamies par visu devāmies tālāk ceļā. :)

Edgars

Mans kuriozs

Mans interesantākais atgadījums izbraucot ārpus Latvijas bija Anglijā. Ir jau pierasts,ka pie mums šoferis atrodas mašīnas kreisajā pusē,bet Anglijā ir otrādāk.Tad nu ciemojoties pie draugiem,nolēmu izsaukt taksometru,kas varētu mani aizvizināt līdz centram.Bija līdzi dažādas somas,un kā jau solīds taksometra vadītājs,manas somas cītīgi liek mašīnas aizmugurējā bagāžniekā.Un es tik sēžos iekšā,kamēr viņš vēl piekārto tās somas. Sēžoties mašīnā,vēl nospriedu,kaut kādi vadi pie kājām,bet nu tam nekādu uzmanību nepievērsu,jo biju pārņemta ar priekšā gaidāmo ceļojumu. Skatos taksometra šoferis pieskrien pie manis ,un tad tik sapratu,ka esmu apsēdusies šofera vietā:) Redz cik liels ir ieradumam spēks.
Tad nu abi ar šoferi ilgi smējāmies-kamēr šoferis cītīgi kārto klienta somas,es jau sēžos viņa vietā:) Tas mans mīļākais kuriozs,kas notika ar mani pašu.Tad nu savāmpaziņām,kas domā braukt uz Angliju, vienmēr piekodinu,ka tur auto vadītājs sēž labajā pusē:)
Lai Jums visiem saulaina jaunā darba nedēļa!

Vineta Meistere

...

dublis nr. I
beidzot bija pienākusi šī tik ļoti ilgi gaidītā diena - mans autoskolas eksāmens!
ar satrauktu sirdi devos uz CSDD galveno ēku! paņēmu savu numuriņu un gaidīju! jā iedegās manitorā arī mans skaitlis un smaidīga devos pie sava inspektora! izgājām laukumā pie automašīnas!! steigā pat nepamanīju, ar kādu mašīnu tad es īsti būs jābraucu-labi, ka vēlāk ieraudzīju, uz stūres uzzimēti četri aplīši -tātad audi! :) 1. pārbaudījums - teorētiskais jautājums! kam domāta dzesēšanas iekārta? nu, speru tik ārā, lai motors nepārkarst! nu, labi -bet kā var noteikt, vai motors nepārkarst!? ak, Dievs! nu, kā tad to, lai es vēl zinu!! domā! domā! domā! motors pārkarst! kā, varētu zināt, ka motors pārkarsis! vienkārši - JA SĀK KŪPĒT NO MAŠĪNAS MOTORA DŪMI, MOTORS PĀRKARSIS!(droši un ar humoru saku!) neliels izbrīns INSPEKTORA SEJĀ!!! NU, VARBŪT TOMĒR PADOMĀŠOT LABĀK! nu, tad nākamais variants- droši vien var kaut kur paskatīties, bet kur nezinu! TĀATD - 1 soda punkta par teorētiskā jautājuma neatbildēšanu! :D nākamais posms- iesēžos mašīnā, pirmais, kas jāizdara, jānoregulē spoguļi, jāpiesprādzējas! pieradusi pie sava opelīša(ar ko mācījos braukt) ātrumā nevaru saprast kā var noregulēt spoguli, kura īstā poga- sāku virināt logu, ciet, vaļā, ciet, vaļā! apjukums! inspektors neiztur - parāda īsto mehānismu! ok! iedarbinu mašīnu! vēl viens pārsteigums -kā var ieslēgt atpakaļgaitā? noskaidroju, ka nevis iespeizjam iekšā, bet paceļam uz augšu ātrumpārslēgu! :)) labi, dodamies ceļā!!!! kurp??? uz autoplaci!!! pildiit figūras! mani uzdevumi -parkošanās, kaes automāts(jāpiebrauc un jānospiež sarkana poga:), estekāde! katram uzdevumam 2 mēģinājumi! vienu no uzdevumiem drīkst izmēģināt atsevišķi! izvēlos parkošanos! zināju, kādi parametri jāievēro, pildot šo uzdevumu ar ierasto auto,skaties tur, skaties tur, akd redzi to, griez tā, dari tā, bet ak, vai šim autiņma viss pavisam citādi, skatos tur neredzu neko, drau tā nekas nesanāk- rezultāts puse mašīnas ierobežotajā laukumā, puse galīgi ārā! nu, nekas izmēģinājuma brauciens neizdevies, palikuši vēl 2! pirmais mēģinājums - iebraucu tā kā normāli, kad auto jaņofiksē, aizmirsu, ka jāizņem no ātruma, mašīna noslāpst... tātad- palicis pēdējais mēģinājums... bet ak, neraža, nevaru mašīnu vairs iedarbināt! griezu griežu to atslēgu, kā nekas nenotiek, tā nekas nenotiek! līdz beidzot inspektors apmulsis saka, ka sākumā vajagot pagries līdz galam atpakaļ! daaaaaaaaaa.............. izbraucu ārā. pēdējais mēģinājums. kājas trīc, nevar būt, ka izgāzīšos jau pirmajā uzdevumā! :D izdevās!!!! beidzot noparkojos labi!
dodamies tālāk! 2 uzdevums- heee... tas nav tik grūts, jāpiebrauc pie pogas,piebraucu, izstiepju roku pa atvērto logu, bet neatraujoties no sēdekļa, nu, nekādi nevaru pieskārties!!! pārāk tālu... vēl 2 mēģinājums!!! uztraukums pieaug! bet šoreiz sanāk! tāgad tikai estekāde!!! a vēl + 2 soda punkti, par pirmo divu uzdevuma neizpildīšanu ar pirmo piegājienu!!!! estekāde -kā braucu tā pārbraucu! vismaz to izpildu ar pirmo!! :))) inspektors jau manāmi nogurdināts! bet tagad tik viss sākas -braukšana satiksmē! :))) izbraucu 2 sarežģītus krustojumus, palaidu gājējus, skatījos spoguļos, iekļāvos satiksmē, nogriežoties blakus joslās arī viss bija tā kā nākas! varbūt tik dažas sīkas neuzmanības kļūdas! lapstājos pie lielas stop līnijas, palaidu mašīnas, kas brauca no labās puses un braucu pāri! līdz.... mašīnā sāka mirgot sarkana gaismiņa un darbojās signalizācija, instruktors nospieda pa bremzēm... jo netika dots ceļš tiem vadītājiem, kas brauca no kreisās puses!!!! 10 SODA PUNKTI!!! pārbraucām krustojumu un tad inspektors mierīgā balsī teica: REALITĀTĒ TAS NOZĪMĒ, KA JŪSU EKSĀMENS NAV NOKĀRTOTS!!!! atgriezos pie CSDD, mans PIRMAIS UN PATS AIZRAUJOŠĀKAIS BRAUCIENS BIJA BEIDZIES!!!
līdz citai reizei!
dublis nr. II
12.06.2007. KLUVU PAR PILNTIESIIGU LATVIJAS REPUBLIKAS AUTOVADIITAAJU! :)
(3 soda punkti, par neatbilstoša ātruma izvēli - braucu pārāk lēnu! :)))
aizvien priecē inspektora teiciens: neesi taču gliemezis-parādi, ka Tu māki braukt uzmanīgi un prātīgi,iekļaujoties satiksmē! MĀKU! :)

Signe Millere

....

Šovasar braucām lūkot safari burvību.. man bija īpaša vēlme ieraudzīt mežonīgās lauvas, degunradžus un pārliecināties vai TV rādītais ir tik pat fantastiski burvīgs kā realitātē.

Braucām pa akmeņainu putekļainu ceļu. Laiks labs, es pat teiktu karsts...Tā kā baudījām ceļojumu, nekur nesteidzāmies, tāpēc
braucām apmēram 60 km/h. Pie stūres sēdēja vīrs. Man ienāca prātā doma nedaudz viņu pakaitināt...Pēkšņi es saku: "dārgais, mēs esam precējušies jau 2 gadus, bet šodien es nolēmu tev pateikt, ka vēlos šķirties." Vīrs neko neatbild, tikai pakāpeniski palielina ātrumu līdz 70 km/h.
Es saku :"es nevēlos, lai tu mani atrunātu, tas ir izlemts." Vīrs atkal neko nesaka, tikai palielina ātrumu līdz 80 km/h.

Man, protams, patīk ātri braukt, bet tas sāka šķist dīvaini...
- un vēl es sev paņemu mūsu māju!
Vīrs klusējot palielina ātrumu līdz 100 km/h
- un arī mašīnu es gribu!
Ātrums sasniedz jau 110 km/h. Ceļš iet lejā no kalna un tālāk zem viadukta. Neko nesakot vīrs pagriež auto stūri tā, lai tas trāpītu tieši tilta balstā.
Skatoties uz vīru es paspēju izdvest....
- bet tev nekā nevajag?
- nē, man jau viss ir!
- un kas tas būtu?
- (sekundi pirms trieciena) vīrs saka...-drošības spilvens man ir :)
Lūk cik jautrs sanāca mums braucieniņš un beidzās ar mīļu buču, un ,protams, neviens nav cietis.

Linda D.

Ai kā sāp..

Kādu dienu draugu kompānijā devāmies ekskursijā uz Latgali. Pa dienu apskatījām ievērojamākos dabas objektus, bet vakarā izdomājām doties uz lauku baļļuku! Vietējie izstāstija, kur notiek ballīte un kur atrodas pagasta kultūras nams. Pa ceļam braucot sāku jau just, ka steidzami jaskrien uz mazmājiņu. Tiklīdz pieripojām pie kultūras nama, steidzāmies iekšā jautāt pēc labierīcībām. Biļešu pārdevējs izbrīnijies par jautājumu, ar plašu rokas vēzienu parāda, ka labierīcības ir visapkārt pie dabas! Protams, bijām šokā, bet nebija laika ilgi par to prātot, skrējām meklēt plašās labierīcības. Draudzene aizskrēja tā patālāk un kliedz, ka neesot tik traki.. es ar augstpapēžu kurpēm negribēju dziļi brist.. un kā sēdos zālē.. tā pamatīgā nātru čupurā iekšā.. neviltots bija pārsteigums un nepārspējams ātrums, kādā es aiztraucos uz auto. Tik ļoti dibens sūrstēja, ka tā arī visu baļļuka laiku ar novilktām biksēm gulēju mašīnā..

Viktorija Fedotova

....

Tas notika vēl tajos laikos, kad ārzemju mašīnas bija retums. Mans tēvs nopirka Vācijā lietotu audi "cigāru". Kādu dienu ar jauno auto braucām uz Salacgrīvas mežiem sēņot. Sēņošana padevās laba, iekritām azartā. Kopā bijām četri: mamma, tētis, es un brālis. Pēcpusdienā riktīgi izsēņojušies sapulcējāmies pie mašīnas. Tā kā auto bija "jauns", tad tētis lika visiem novilkt zābakus un izpurināt "trenuškas" - salikt rūpīgi bagāžniekā. Tā ticīgi novilkām bikses, izpurinājām un pa vienam atdevām tēvam. Kad zābaki un bikses bija atdoti, gaidījām, kad izsniegs tīrās drēbes, kas atradās auto salonā.Tēvs ar vēzienu cērt ciet bagāžnieku un iekliedzas. Kas ???

Izrādās viņš auto atslēgas atstājis salonā uz savas jakas, uz aizmugurējā sēdekļa. Bet, aizcērtot bagāžnieku, visas durvis automātiski aizslēdzās. Brīnums - centrālā atslēga - viņš bija par to aizmirsis. Tā nu mēs visi stāvam "apenēs", sāk tumst, kož odi, tēvs kliedz: ejiet mežā un meklējiet ar ko auto atvērt. Lieki piebilst toreiz mobilo nebija. Staigājām pa mežu un meklējām dzelžus - stiepli, drāti, jebko, ar ko atmūķēt durvis. Kā filmās!

Tēvs uzmanīgi jaunajai luteklītei noņēma stikla gumijas, mēģināja atmūķēt šofera durvis, iebāžot mūsu atrastos līdzekļus. Mums odi kož, ēst gribas, tumsa nāk. Tad tiek pieņemts lēmums - ar mazākiem zaudējumiem kaut kas jāuzlauž - bagāžnieks. Uzlaužot to ieguvums nekāds - centrālā atslēga nenostrādā. Mamma brēc - sitam stiklu!

Tēvs pret. Mamma - iešu tāda balsot! Beigās rodas doma, ka var nojaukt kaut kādu tapsētu starpsienu starp bagāžnieku un salonu, kas izdodas, bet tur vēl mētāla starpsiena ar dažādiem caurumiem. Tēvs nolemj, ka mātes roka pa resnu, brālim pa īsu, bet manējā - laba. Es tieku iestūķēta bagāžniekā, lai pa caurumu saķeksētu uz aizmugurējā sēdekļa atslēgas. Neiespējamā misija - māte skatās pa stiklu un komentē kādā virzienā jātaustās. Šinī svinīgajā brīdī garām brauc citi sēņotāji, kuri labu brīdi brīnās par šo izrādi līdz piedāvājas palīdzēt. Bet ko nu vairs, jo atslēgas es uzčamdīju. Rezultātā braucām mājās klusējot - ar zināmu prieku par padarīto, neizdauzīto stiklu, bet odu sakostām ciskām. No tā laika es zināju, kas ir Centrālā atslēga!!!!

Mēs smejamies joprojām.

Ilme

Lielais loms.

Pagājušo vasaru, kad braucu no Siguldas uz Cēsīm makšķerēt, pa ceļam man beidzās mašīnai degviela. Noripinājos nomalē un mēģināju apstādināt auto, lai aizvelk mani līdz tuvākajam benzīntankam. Stundas laika apstājās kādas četras automašīnas un neviena nevarēja mani aizvilkt, jo nevienam auto nebija troses ar ko vilkt. Tad, pēc kāda laiciņa, uz manu palīgā saucienu atsaucās kāds necils auto. Es biju šokā - no auto izkāpa sieviete – skaista, garām kājām, pie tam vēl blondīne.. Tā viņa veiksmīgi mani aizvilka līdz benzīntankam ar savu sarkano žigulīti.

Oļģerts Rudovičs

...

Bija silta vasariņa, pirms dažiem gadiem. Mēs ar dvīņu māsu Ilzi un saviem vīriem devāmies pie mammas uz laukiem brīvdienu atpūtā.

Mammai tur maza saimniecība kā jau laukos, un protams viņa mūs lika pie lauku darbiem. Mežmaliņa liels grāvītis, kuru mamma bija izdomājusi padziļināt, lai būtu ūdens dārza laistīšanai. Pie rakšanas mamma pielika Ilzes vīru, viņš devās rakt. Mums meitenēm ašā ideja to visu iemūžināt, es paķēru kameru un gājām uz tiltiņu, kas slejās pār grāvīti. Mēs jautrojāmies, Jānis raka un tiltiņš mūs neizturēja...Mamma uzkrita znotiņam virsū, Ilze ūdenī, es lai glābtu kameru turēju roku gaisā un ar seju trāpīju nātrēs. Par šo gadījumu smejamies vēl joprojām, arī video sanāca amizants...Mums mācība:” Visgardāk smejas tas, kas smejas pēdējais...!”

Dace Kukoša

...

Pirms apmēram 2 mēnešiem ar paziņu vizinājāmies pa Tukumu. Viņam bija 740 bmw un par tādu mašīnu bendzīna patēriņu runāt nav pieklājīgi. Tā nu mēs iebraucām Statoil uzpildīties. Salējuši pilnu bāku, šoferis aizgāja samaksāt un devāmies ceļā, bet pie izbrauktuves blakus piebrauc cita mašīna un šoferis ar žestiem rāda uz mūsu mašīnas aizmuguri, mans paziņa ar diezgan nepieklājīgu žestu atvadījās un riteņiem kūpot izlidojām uz ielas, vēl abi nosmējāmies, ko viņš ar to bija domaajis?!!?!... Tā nu mēs braucam, līdz pie nākamā krustojuma atkal piebrauc blakus,šoreiz cita, mašīna un tās vadītājs ar tādiem pašiem žestiem rāda uz bmw aizmuguri... Tad nu paziņa nolēma paskatīties spogulī un ieraudzija, paši ziniet ko,... Statoil uzpildes stacijai bija par vienu uzpildes pistoli mazāk, jo vienu bijām paņēmuši līdzi... Neko darīt, aizvedām atpakaļ un smuki nolikām tankam blakām, atvainojāmies un turpinājām ceļu...

Andris Aukšmuksta

...

Mans stāsts ir sekojošs.

Pirms kādiem gadiem 15 kopā ar ģimeni devāmies izbraucienā ar mērķi lasīt dzērvenes un sēnes. Aizbraucām diezgan kupla kompānija uz Stiklu purvu. Tas ir ... īsti nezinu, vai nu Ventspils rajons vai Talsu rajons.

Tā kā biju jaunākais savā ģimenē, tad es nedevos purvā lasīt dzērvenes, bet paliku ar tēti sargāt mašīnas un pa to laiku pastaigāt pa tuvējiem mežiem un palasīt sēnes. Tā mēs ejam sēņot. Te vienā vietā es, ejot pa celiņu, ieraugu sēni tā nostāk no celiņa. Es jauns būdams nepamanu, ka pie ceļa ir grāvis, kas kā jau purvam pienākas ir ar sūnu pilns. Es kā brienu, tā līdz padusēm ūdeni iekšā. Tad tētis izvelk mani ārā un ejam uz mašīnu. Bet drēbes ta slapjas. Es novelku drēbes un uzlieku mašīnai uz kapota lai žūst. Jo āra tik skaista saulīte spīd, ka bikses izžūs vienā rāvienā. Bet tad paiet laiks, un par biksēm tiek aizmirsts. Tad, kad tuvojas laiks, kad jānāk ārā no purva mammai un brālim, braucam viņus sagaidīt norunātajā vieta. Braucam un nevaram saprast, ko tie citi, kas staigā pa ceļu, uz mums tik ļoti skatās un rada ar pirkstiem, cits vispār sāk smieties vēderu turēdams. Bet tad, kad aizbraucam līdz galam un izkāpjam no mašīnas, tikai saprotam, ka visi smējās par biksēm uz priekšēja kapota.

Ģirts

...

Labdien, pamanīju jaunu konkursu Jūsu mājas lapā, nu ar lielāko prieku nolēmu piedalīties tajā...mans stāsts man joprojām šķiet loti smieklīgs un uzjautrinošs, padalīšos arī ar citiem!
Ar 3 draudzenēm nolēmām šogad doties uz Baltic Beach party, jo pēc visām reklāmām šķita varen jauks un grandiozs pasākums. Kad pusceļš jau bija paveikts, mums priekšā lēnām brauca kāda mašīna, kas mums dikti palēnināja atpūtas braucienu, draudzene centās apdzīt, taču līdz sāka to darīt, apdzenamā mašīna uzņēma ātrumu un neļāvās to darīt, un mēs pusstundu tai sekojām astē līdz uz ceļa parādījās aitu bars, jo apkārt bija pļavas, un tās laikam tika dzītas mājās. No cītīgās bremzēšanas draudzene ietaranēja priekšējās mašīnas aizmugurē. Neviens necieta, bet es to izdarīju - izprecināju savu labāko draudzeni priekšā braucošās mašīnas šoferim, jo izrādās tajā brauca viņas bijušais... arī uz Baltic Beach party, un nu viņi bija salabuši, aitu baram sakot mē - kas nozīmēja ‘rūgts’.

Linda

...

Šis nelielais kurioziņš bija laikā, kad mācījos likt tiesības un biju apņēmusies tās nolikt ar pirmo reizi. Notika kartēja braukšanas nodarbība, man bija skaists un gudrs instruktors, bet problēmu sagādāja todien uzvilktie augstpapēžu zābaciņi, kad biju tikusi pie braukšanas un krustojumā dega sarkanā gaisma,,,, man iesprūda papēdis, pat nesapratu īsti kā, bet es traucos pāri visam krustojumam un pakaļ ar sirēnām arī sāka braukt policija, kura dežurēja ceļa malā... Sanāca šovs kā filmā „Kobra”, protams, viss beidzās labi! Un tiesības noliku ar pirmo reizi!
Lidija L.

....

Darbadienas rīts, un jābrauc uz darbu. Biju laicīgi pamodusies, padarījusi visu kas darāms un devos pie savas mašīnītes. Bija šādas tādas lietas vedamas uz darbu, un plānoju tās nolikt uz blakussēdētāja krēsla. Pienāku pie mašīnas, mantu pilnas rokas un ar pulti cenšos atslēgt auto. Signalizācija nopīkst, bet automašīna neatslēdzas. Spiežu pults taustiņu velreiz un caur logu skatos uz durvju slēdzīti ... signalizācija nopīkstas, bet slēdzītis nedomā pacelties. Mēģinu trešo reizi - tas pats. Ar visām mantiņām dodos atpakaļ. Pamodinu dzīvesbiedru un sūdzos, ka mašīna neslēdzas vaļā. Viņš iesaka slēgt ar atslēgu un solās tūlīt nākt palīgā. Dodos velreiz pie auto, lai mēģinātu slēgt ar atslēgu. Kad nācu pie mašīnas sāku pati par sevi smieties, jo sapratu savu kļūdu - iepriekšējā vakarā ar dzīvesbiedru savas mašīnas bijām nolikuši otrādā secībā kā parasti un es biju stāvējusi pie viņa mašīnas blakussēdētāja durvīm, bet mana mašīnīte man aiz muguras bija pīkstējusi atslēdzot signalizāciju un durvis ik reizi, kad es to vēlējos, tikai es pret viņu biju stāvējusi ar muguru. Tik jocīgi gadījās pirmo un ceru, ka vienīgo reizi, un sapratu, cik ieradumam liels spēks, jo nebiju ne pārgurusi, ne nepamodusies, vienkārši visu darīju tieši tā, kā katru rītu.

Nora Heinrihsone

....

Braucu kārtējo reizi uz mašīnas tehnisko apskati. Rindā šoreiz man negribējās gaidīt, tāpēc iedevu atslēgas un devos nobaudīt kakao un šokolādes maizītes uz tuvējo kafejnīcu. Teicu, lai pārbauda visu un, ka mani īsti neapmierina tālās gaismas utt. Pēc stundas ar pusi biju atpakaļ. Pienāk klāt cilvēks, kas apkopa manu mašīnīti, un saka, lai es uzgaidu 5 minūtes, ka viņš piebrauks klāt. Es stāvu un man iestājas šoks - viņš piebrauc ar nevis manu melno mašīnu, bet ar zaļu!!! Es, iepletusi acis, samulsusi un šokēta saku: „Ko Jūs esat izdarījuši ar manu mašīnīti?” Viņš saka: „Kā? Kas tad ir? Kāpēc Jūs tā brīnāties?” Es saku: „Šī nav mana, mana bija pelēka.” Viņš saka: „Bet mēs šodien viņu pārkrāsojām, kā lūdzāt...” Izrādās, ka viņš vienkārši vai no pārguruma, vai kā citādi bija sajaucis klientus, jo mana mašīnīte mani gaidīja un nebūt nebija pārkrāsota.

Lidija L.

...

Tas norisinājās uz šosejas Salaspils - Rīga. Bija ļoti jauka rudens diena. Tas bija šoruden, un es devos uz Rīgu, bet par nelaimi mašīnai kaut kas atgadījās ar riepu. Man nācās apstāties ceļa malā un iedegt avārijas ugunis, un stopēt citas mašīnas, lai palīdz nomainīt riepu, jo diemžēl es pati to neprotu, vismaz pagaidām... Sākumā šķita, ka nevienam tas neinteresē, ka dāmai tāda problēma, un gandrīz vai gribēju dusmoties uz visiem braucošajiem, bet tad man prātā ienāca traka ideja - uzgriezu mūziku uz skaļo un sāku dejot. Droši varu apgalvot un teikt, ja citi noliedz un saka, ka šoferi ir neatsaucīgi, šī nebija no tām reizēm... Man piestājās palīdzēt uzreiz, kad sāku dejot un pēc tam vēl apstājās palīdzēt 7 mašīnas. Laikam biju tiešām oriģināla, un tas atstāja labu iespaidu!

Linda

Kā nokavēt lidmašīnu

Nu nemīlu es lidmašīnas. Tajās aizkrīt ausis, sēdēt krēslā vairākas stundas – nāvīgi garlaicīgi, nav iespējams nakti aizmigt šķībajā pozā. Un vēl jādzer, lai atvieglotu savu eksistenci, un arī vienkārši tāpat, lai kaut kā sevi nodarbinātu.

Pie tam, tas ir abpusējās jūtas. Lidmašīnas arī mani nemīl, mans reiss reti kad izlido laikā, pastāvīgi atgadās visādas nepatīkamās situācijas. Tā arī nevaru saprast, vai tas ir likteņa pirksts vai pašas nolaidība.

Tā sanāca, ka izmantot šo transporta veidu nākas itin bieži. Tāpēc ir sakrājies daudz stāstu, piedāvāju klausītāju uzmanībai pašus jautrākos. Tie gan tagad ir jautri, bet brīžos, kad viss norisinājās, nemaz nebija smieklīgi. Tātad, lidmašīnu stāsti sešās daļās.

Stāsts Nr. 1. Pilnīgā pakaļa. Reiss Dubaija – Vīne – Rīga

Pārsēšanās no Vīnes uz Rīgu. 4 stundas jākvern lidostā. Atlidojām ar nakts reisu no Dubaijas. Es kā vienmēr biju „nekāda” pēc bezmiega nakts. Trīsarpus stundas vazājos pa līdz sāpēm pazīstamo terminālu, izdzēru dažas glāzes alus. Šefs gulēja vēsā mierā, viņam vienalga kur, čuč kā susurs. Stundu pirms Rīgas reisa pamodās. Kopā dzērām alu un gaidījām, kad sāksies reģistrācija mūsu reisam.

Vīnē ir diezgan muļķīgā lidosta (termināls A): „krutajiem” reisiem ir atsevišķie geiti, visiem pārējiem – viena ieeja uz 40 geitiem, visam milzīgajam „lopu aplokam” daži muitas skeneri. Parasti var mierīgi čāpot uz iekāpšanu 20 minūtes pirms reisa. Kā vienmēr, arī toreiz mierīgi rāpojām uz skeneru pusi. Atnācām, un še tev pārsteigums - kamēr mēs bijām čammājušies, pie geitiem izveidojās milzīgā rinda ap 200 cilvēkiem, pie tam 10 minūtes atpakaļ nekā tāda nebija. Nu mēs nostāvējām rindā kā auni minūtes piecas un sapratām, ka nu ir ziepes, nepaspēsim, sākām baigi nervozēt. Visus izgrūstījām, metāmies pie skeneriem. Nekā nebija! Ne jau mēs vienīgie tur bijām tādi gudrīši. Mēs bļāvām, ka mums ir lielākās ziepes nekā visiem, nu ļoooooti kavējam. Muitnieki mēģināja ieviest kaut ko līdzīgu kārtībai, vēl minūtes desmit mēs tur nomuļļājāmies, pēc tam panikā aizdrāzāmies pie vajadzīgā geita.

Meitene-reģistratore mums paziņoja, ka mūsu lidmašīna aizlidoja pirms minūtes, mūsu bagāža ir noņemta no reisa, ejiet uz informācijas biroju skaidroties. Nu ir d***ā! Interesanti, kā viņi paspēja atrast un izņemt mūsu bagāžu, ja mēs nokavējām tikai 2-3 minūtes, nekrietna lieta nudien ātri izdarāmā! Nesākām īpaši sparīgi lamāties, tikai pārmetām, kāda *** pēc viņi mūs nesagaidīja un nevienu reizi nepasauca pa savu rāciju. Nav jau nekādas jēgas uz viņu bļaut, lidmašīna ir aiztinusies, ir par vēlu kaut ko darīt, jādomā, kā dzīvot tālāk. Galvas nokāruši, aizvilkāmies uz informācijas biroju. Tur bija pilnīgākais bezceris: naudu par biļetēm atpakaļ atgriezt nav iespējams, šodien reisu uz Rīgu vairāk nav;reisu uz Tallinu (6 stundas ar autobusu līdz Rīgai - ciešami) arī nav;lidmašīna uz Viļņu (7 stundas ar autobusu līdz Rīgai – arī var iztikt) aizlidoja 5 minūtes pēc mūsējās (ha!);uz Austriešu reisu Vīne-Rīga uz rītdienu brīvo vietu nav, tikai uz parītdienu;šodien var aizlidot uz Rīgu caur Varšavu ar pārsēšanos, biļete maksā 900 eiro no purna. Aha, kā tad! Vairāk variantu nav. Vienīgā kaut cik jēdzīgā iespēja, ko mums ieteica: lasīties prom un čāpot uz mūsu pašu Air Baltic kantori, kas atrodas turpat lidostā, viņiem esot reiss uz Rīgu. Tā arī rīkojāmies.

Mūs sākumā negribēja laist caur muitu, jo lētajā Dubaijas Duty Free bijām sapirkušies krietni daudz cigarešu un alkohola. Izskaidrojām situāciju, svinīgi nosolījāmies atgriezties atpakaļ ar šo pašu mantu. Ufff, izgāja cauri. Un te nu mums paveicās: nopirkām biļetes uz Air Baltic pa 150 eiro gabalā, reiss pēc 4 stundām. Dzīve turpinās un nešķiet nemaz tik nožēlojamā!

Nu, ko darīsim? Pareizi, dzersim alu. Kur? Varianti: tepat lidostā vai aizbrauksim uz Vīnes centru, pie reizes izdevība apskatīt pilsētu, laika ir gana. Tā nu mēs nolēmām vēl pameklēt piedzīvojumus uz piektajiem punktiem, nodevām mantas bagāžas novietnē un devāmies uz ekskursiju pa Vīni, ja jau esam tur nokļuvuši. Aizgājām uz metro staciju. Tur bija labais vilciens: bez pieturām uzreiz uz Vīnes centru, iet apmēram ik pēc 20 minūtēm. Biļete turp-atpakaļ maksāja 16 eiro vienam cilvēkam. Iebāzu biļešu automātā bankas karti, tas man izspļāva 2 biļetes. Aizbraucām uz centru. Uzreiz paskatījāmies, cikos mums jābūt atpakaļ stacijā, lai paspētu atgriezties lidostā pusotru stundu pirms reisa. 2 stundas tēlojām „tūristus parastos”: fotografējāmies pie ēkām un zirdziņiem, apskatījām Svētā Stefana katedrāli (ļoti iespaidīgi, viesiem iesaku). Pēc tam atčuhņijāmies: bļaaaaaaaaviens, vilciens! Mēs esam velns zina kur, bet līdz vilciena aiziešanai 5 minūtes. Aizjoņojām uz staciju. Uzminiet no vienas reizies, vai mēs uz to paspējām? Pareizi, vilcienu mēs pad***ām! Metām riņķus ap staciju, lai normāli paspētu uz nākamo. Ja nokavēsim arī šo lidmašīnu, Rīgā var neatgriezties vispār. Tāpat nācās pa telefonu skaidrot manai mammai un šefa sievai, kādā veidā mēs pamanījāmies 4 stundas nosēdēt pie paša geita un nokavēt lidmašīnu. Viņas nesaprata. Mēs arī joprojām nesaprotam. Jau priekšlaicīgi mutiski dabūjām pa mizu par prātam neaptveramo nolaidību. Veiksmīgi sagaidījām nākamo vilcienu. Un še nu kārtējā liksta (bez tādām lietām izradās, iztikt nevar, ja ir pakaļa, tad pilnā): mums nebija biļetes atpakaļ. Pie tam maita-automāts iedeva man DIVAS kartiņas, bet jābūt TRIJĀM: divām biļetēm un čekam (bet kā lai es to zinātu, tur tak viss ir rakstīts vāciski!). Samaksājām sodu. Sarunājām uz 10 eiro. (Atkāpe no stāstījuma: es pēc tam tās biļetes noskanēju, aizsūtīju uz metro administrāciju, nozvērējos, ka bija tikai 2 biļetes, un tie man izmaksāja kompensāciju 16 eiro apmērā. Sīkums, bet patīkami).

Atbraucām uz lidostu mazliet vairāk nekā stundu pirms reisa, piereģistrējāmies savējam. Uzreiz aizgājām uz geitiem, lai šoreiz viss būtu kā cilvēkiem. Laimīgie kā mazie eži, stundu sēdējām stikla aplokā, klusi dzērām viskiju. Rīgā dabūjām jau pēc pilnās programmas.

Stāsts Nr. 2. Mistiskais. Reiss Dubaija – Vīne – Rīga

Tā vietā, lai mierīgi sēdētu mājās, izklaidējos līdz pēdējam. 3 stundas pirms reisa izbraucām uz lidostu. Veda draugs ar savu mašīnu. Pa ceļam sākas kaut kas dīvains: mašīnai pārstāja darboties visa elektrība, braucām pavisam bez gaismas biezajā miglā. Pēc tam mašīna noslāpa.

Ainava: mēs stāvam šosejas malā Nekurienes vidū, līdz lidostai ir apmēram 40 kilometri, nakts un biezā migla, paretam garām uz ātruma 140 aiznesas pa kādai mašīnai. Pilnīgā pakaļa. Nervozēju. Mašīnas saimnieks māj ar rociņu.

Beidzot apstājās labs cilvēks, viņam līdzi, par laimi, bija „krokodils”, mūs atdzīvināja. Nobraucām vēl dažus kilometrus. Mašīna nomira pavisam. Atkal nācās „stopēt” palīdzību. Apstājās vietējais arābs - karavīrs ar vieglo mašīnu. Piekrita aizvest mūs tuvāk civilizācijai, kur var dabūt taksometru, jo viņš kavēja darbu. Atbraucām līdz „civilizācijai” – Šardžas nomalei. Tādā veidā viņš mūs aizveda gandrīz līdz centram, bet nevienu taksometru neredzējām. Beigu beigās viņš piekrita tomēr aizvest nelaimīgo mani ar visiem čemodāniem uz lidostu. Visādi bārstīju pateicības. Naudu nepaņēma.

Vairāk nekā 2 stundas līdz reisam. Es, naivā dvēsele, domāju, ka nu visi piedzīvojumi ir beigušies, drīz sēdēšu lidmašīnā. Nekā, tik vienkārši nevar būt! Katrā gadījumā ne ar mani. Mana bagāža svēra krietni par daudz, uzlika 750 dirhamus (205$) soda naudas. Žoklis ar kluso troksni nokrīt uz grīdas. Rakņājos makā: tajā ir kaut kur 250 dirhami (69$). Diezgan skābi. Aizjoņoju uz oversized baggage counter: bet tur salasījušies pasažieri uz nakts reisiem uz visādām Zumumbām, nēģeru bars ar ledusskapjiem un pārējām grabažām, tie visu velk līdzi uz lidmašīnu, par kargo kompāniju eksistenci diemžēl nenojauš. Izgrūstīju visus nēģerus, iedevu tur esošajam indietim bankas karti. Tajā 750 dirhamu nebija. Aizgāju atpakaļ uz reģistrāciju, pakaulējos ar puisi tur, viņš nometa līdz 500 (137$). Aizvilkos uz bankomātu: tas neiedeva vispār neko. Konts tukšs kā izslaucīts, tātad visu iztērēju. Bet pārbaudīt kontu kādu dienu iepriekš smadzeņu nepietika. Nu viss, man nav lemts aizlidot. It kā ļaunais liktenis negrib mani laist prom no Dubaijas. Nu atpakaļ pie indieša pie reģistrācijas. Ilgi gaudos, izrakstīja man 200 dirhamus (55$), mazāk nedrīkstot. Laimīgā atkal aizvilkos uz oversized baggage counter. Bet tur vēl vairāk nēģeru! Bļāviens! Atkal nācās rīkot traci, ka es baigi kavēju lidmašīnu, bet tiku pie kārotā boarding pass. Palika pāri nauda veselajam cigarešu blokam. Izdzēru daudz viskija, lai izārstētos no nervu stresa.

Stāsts Nr. 3. Ceļš. Reiss Dubaija – Vīne – Rīga

Reiss ir 9 rītā. Izbraucām ar šefu no Šardžas ar taksometru 2 stundas pirms reisa. Respektīvi, 7 rītā. Bet tur ... protams kā baigais sastrēgums, kas tad vēl?! (Piezīme: bez sastrēgumiem šo ceļa gabalu var nobraukt 5-10 minūtēs) Uz šosejas visas mašīnas stāv un nekustās.

1 stunda 45 minūtes pirms izlidošanas. Nobraukta apmērām ceturtdaļa no ceļa. Mazliet nervozējam.

1 stunda 30 minūtes pirms izlidošanas. Nobraukta apmērām puse no ceļa. Nervozējam. Bakstām vadītāju, lai visu laiku maina joslas, tā esot ātrāk. Radio spēlē tizlo indiešu mūziku. Mums ir vienalga. Gandrīz graužam elkoņus.

1 stunda 15 minūtes pirms izlidošanas. Jau esam pie luksofora pagriezienā uz Lidostas ielu. Jau sākām apspriest, ko darīsim Dubaijā, kas mums par to būs dzimtenē (atceroties gadījumu Vīnē, ha!), un cik izmaksās biļetes uz Rīgu vienā virzienā. Situāciju pasliktina fakts, ka mums ir 2 dažādas aviokompānijas: Emirates (nopirkām biļetes Vīne – Dubaija ar atlaidi, kaut tās parasti ir drūmi dārgas, sanāca normāli, pie tam viņiem ir ļoti labas lidmašīnas un apkalpošana), un mūsu Air Baltic (nekādas pārstāvniecības Dubaijā., velns viņu zina, kā lai nopērk citu biļeti, vajadzēs iet uz citu aviosabiedrību).

Precīzi stunda pirms reisa (kad beidzas reģistrācija). Piebraucam pie lidostas, trako suņu ātrumā nesamies uz reģistrāciju, knapi paspējam pirms slēgšanas. Tādā pašā tempā joņojam uz muitu un pasu kontroli. Jau lidmašīnā atvelkam elpu. Šoreiz paveicās. Visā atkal vainīgs cilvēku (tas ir, mūsu) stulbums. Vajadzēja braukt ārā agrāk.

Stāsts Nr. 4. Muļķīgais. Reiss Rīga – Vīne – Dubaija

Sēžam Vīnē. 2 stundas līdz reisam uz Dubaiju. Parasti Dubaijas lidmašīna aizlido no termināla A lielajiem geitiem. Apmēram 40 minūtes pirms izlidošanas sāku bakstīt savus biedrus, ka tā kā vajadzētu taisīties uz reģistrāciju. Šie atgaiņājas no manis kā no apnicīgās mušas, ir taču mierīgi jāpadzer alus, lai pienācīgi „nopulētu” viskiju. 25 minūtes pirms izlidošanas jau bezmaz vai spārdu viņus ar kājām. Ejam uz geitu. Bet tur pārsteigums: mūsu reiss, izradās, ir jaunajā C terminālā, kas atrodas nav zināms kur (geita numuru mēs, kā jau apzinīgie pasažieri, paskatījāmies, bet termināla numuru – protams, ka nē). Ejam lejā, kur rāda bultiņas. Izradās, mums jābrauc ar autobusu, bet kur ir autobuss – arī nav zināms, pie ieejas nav.

2 0 minūtes pirms izlidošanas: eju tramdīt tanti informācijas lodziņā. Kur ir tas nelaimīgais autobuss?!!!! Viņa: nemīzt čībā, tūlīt būs! Un tādā garā ik pēc minūtes. Protams, nervozējam.

12 minūtes pirms izlidošanas: urrā, autobuss! Braucam uz terminālu. Autobusā, izņemot mūs, neviena nav: visi normālie cilvēki sen sēž pie geita.

10 minūtes pirms izlidošanas: ejam caur skeneriem. Kamēr mūs pārbauda, vēl vairāk nervozējam. Vienam no mūsējiem bija metāla stienis kājā, novilka nost visu, ko var – vienalga pīkst. Galu galā tomēr palaida.

5 minūtes pirms izlidošanas: visi jau sen ir lidmašīnā. Mēs dabūjām no apkalpes pelnīto brāziena porciju, bet lidmašīnā tomēr tikām. Es biju nikna uz tiem tur par to, ka bremzēja, un uz sevi par to, ka nepaskatījos termināla numuru. Tādu tikai kaps labos.

Stāsts Nr. 5. Blondīne – tā ir diagnoze, nevis matu krāsa. Reiss Rīga – Vīne – Dubaija

3 stundas pirms izlidošanas. Sēžu birojā. Drīz jādodas uz lidostu, vēl jāsakravā čemodāni (kāpēc to nevar izdarīt kaut vai dienu iepriekš – nepadodas loģiskajam izskaidrojumam). Rīgā ir sniegputenis. Zvanu uz lidostu pajautāt, vai reiss nebūs aizkavējies. Tur saka: viss kārtībā, izlidojam pēc 2 stundām. Ko?????!!!!! Kā?????!!!!! Skatos uz biļeti: nudien stulbā zoss, sajaucu izlidošanas laiku no Rīgas un atlidošanas laiku Vīnē. Tieši stunda, ņemot vērā laika starpību un to, ka uz biļetēm norāda vietējo laiku. Bet man ne tikai nav sakravāts čemodāns, bet vēl nav izpirktas biļetes, tikai rezervētas. Bija doma ieskriet ar galvu sienā un nemocīties. Labi, ka dzīvoju netālu no lidostas, otrs kolēģis ar tāpat nesakravāto čemodānu – centrā, trešais – čemodāns kārtībā, sieva apsolīja atvest uzreiz uz lidostu.

Aizbraucu ar taksometru mājās. Sastrēgumi. Uz ielām ārprāts, kas darās, visapkārt sniega kaudzes, ceļi knapi izbraucami. Pusstundas laikā paspēju: mājas, visu ātri čemodānā iekšā, uz lidostu.

1 stunda 20 minūtes pirms izlidošanas. Izpirku biļetes. Piereģistrējos reisam.

1 stunda pirms izlidošanas. Atbrauca otrais kolēģis. Ufff, liekas, ka siena vai virve vēl gaidīs savu kārtu.

50 minūtes pirms izlidošanas. Atbrauca trešais kolēģis. Liekas, dzīvošu.

Nāvessods atcelts. Biju gatava uz da jebko – lai tikai nesit ar kājām pa seju.

Stāsts Nr. 6. Arī it kā mistiskais, bet visā ir vainojami indieši. Reiss Dubaija – Vīne – Rīga

3 stundas pirms izlidošanas es, kā priekšzīmīgais pionieris, jau esmu lidostā. Ja nu atkal kaut kas atgadās? It kā nevajadzētu, bet jābūt gatavai, ja nu tomēr.

Nostāvēju rindā pie ieejas reģistrācijas zonā. Pie čemodānu iepakošanas atkal nēģeri ar savu tizlo sadzīves tehniku. Baisākā rinda. Par kargo joprojām nezināt? Nu-nu...

Reģistrējos reisam. Viss kārtībā, svars iet cauri. Kur slēpjas kārtējā nejaucība? Te nu tā ir! (Ja gaida, tad noteikti ir). Indietis pie reģistrācijas:

- Kundze, jums nav apmaksāta datuma maiņa. Maksājiet 270 dirhamus (74$).

- Kā tā var būt neapmaksāta, ja tā ir apmaksāta?

- Nezinu, sistēmā apmaksa neparādās.

- Jopcig ar’ ārā! Kādā veidā tad man iedeva jauno biļeti?!!!

- Ejiet uz aviosabiedrības biroju, skaidrojieties.

- Bet vai viņi strādā? Tagad ir 1 naktī.

- Strādā. Kamēr reiss neaizlido, prom neiet.

Stulbais zābaks! Nikna kā velns velkos uz aviosabiedrības biroju. Pastāstīju tās darbiniekiem, ko domāju par lidostu, indieti pie reģistrācijas un viņa radiniekiem trijās paaudzēs. Man vēlreiz pateica, ka sistēmā tiešām nekā nav.

- Nu gan es jums tūlīt parādīšu ... apmaksas čeku, tas ir čemodānā dibenā, zem visām lupatām.

Neganti lamājoties, atbrīvoju čemodānu no polietilēna. Izroku čeku. Par laimi, es to saglabāju. Aviosabiedrības darbinieks kaut ko raksta uz biļetes, uzspiež zīmogu. Tie kropļi otrajā birojā Dubaijas centrā, kur es mainīju datumu, vienkārši aizmirsa ievadīt apmaksu sistēmā, bet biļeti izdrukāja.

Otro riezi – rinda uz reģistrācijas zonu. Bet tur pie čemodānu iesaiņošanas ... jā, jā, uzminējāt, atkal tie tur! Viņu ir daudz. Knapi paspēju piereģistrēties, šitā visa padarīšana aizņēma vairāk nekā stundu.

Elvīra

....

Labdien!

Mans stāsts ir sekojoš

Iepriekšēja vakarā pie manis atbrauca mans draugs ar domu palikt pie manis pa nakti, un no rīta mēs abi dotos uz viņa mājām, lai varētu rīkot olu kaujas. Bet no rīta pamostoties, protams, bija liels šoks. Jo āra bija apmēram 15-20 cm sniega kārta. Un, protams, kā jau pienākas mašīnai - bija uzliktas vasaras riepas, kuras, protams, bija gandrīz galīgi plikas. Bet tā, kā mums bija norunāts laiks, kad mums bija jābūt galā, mums nekas cits neatlika, kā mēģināt braukt. Pats labākais bija tas, ka mēs pat netikām ārā no sētas. Bet tad pasaucām manu mammu un, draugam sēžot pie stūres, mēs mēģinājām auto izstumt, un tad sekoja pats smieklīgākais.

Zeme, protams, bija tikai apsnigusi un nebija sasalusi. Tad vienā brīdī mašīna slīd uz grāvja pusi un pie pašas malas apstājas. Mēs ar mammu stumjam vairāk no tās grāvja puses, un beidzot tiekam uz stabila ceļa.

Apstājamies un sākām viena uz otru skatīties... Tajā brīdī, kad es ieraudzīju mammu, es tā saku smieties, ka vēders saka sāpēt, jo mamma bija pilnīgi netīra ar dubļiem - tā, ka acis vien spīdēja. Viņa bija stāvējusi tieši aiz riteņa (tas vēl tika iemūžināts, kuram spolējot dubļi gāja pa gaisu. Tā mēs pēc tam braucam 13 km veselu stundu. Tas bija lauku ceļš, un tikai 3 īsos posmos bija kāds mēģinājis braukt un tur bija kaut viena pēda izbraukta. Pa ceļam mums mašīnu kādas 3 reizes sagrieza pilnīgi šķērsam un arī kādas pāris reizes apstājamies pusmetru no grāvja, jo automašīna brauca tur, kur viņa gribēja nevis tur, kur gribēja šoferis.

Aija.